Mums mājās ir divi kaķi - Lusija un Misija.
Lusijai jau gandrīz 13 gadu (laikam augustā būs 14), sterilizēta, pirms daudziem gadiem un mana atmiņa nav tā labākā - liekas, ka viss pagāja diezgan mierīgi. Lusija ir pilnīga mājas kaķene - nekad nevienu runci nav redzējusi.Misija. Misiju uznesā, no sētas, vēl pavisam maziņu. Dzimusi ptuveni ap 18-20 oktobri, 2010. gadā. Meitene vēl pat neēda. Mana mamma ņēmās ap viņu kā cāļu māte - iemācija ēst, padzerties, uz kasti iet (ļoti slikti iet, laiž savus estrogēnus visur, kur pagadās...)
Neviens neticēs, bet viņas neieredez viena otru - Lusija dzīvo mūsu istabā, Misija aizņēmusi pārējo platību... Kopā nevar salist - kauj;as kā uz dzīvību un nāvi... :(
9. aprīlī, 2017 - ļoti bija piebesījis, ka bļaustās ik pa pāris mēnešiem nedēļām ilgi... aizvedām kaķenīti uz sterizlizāciju... un... izrādījās, ka meitenei jau gandrīz 7 gadi... bišku nobiedēja... līdz šim mēs ģimenē vienmēr jokojamies, ka kaķīšiem ir pieci gadiņi... (nu tas tāds ģimenes joks, ne katrs sapratīs).
Nu tad tā... Misijai bija operācija - viņa ļoti grūta kaķene - (loti pārbīstas un ļoti liels emocionāls stress no vis (ir pat no 4. stāva kritusi, un pēc tam sāka no bailēm visu apslapināt).
Tātad - otrajā dienā pēc operācijas - nekāda. Neēda, nedzēra.No savējiem slēpās zem gultas. Otrajā dienā aizgāja uz kastīti, mazliet paēda, neredzējam, ka dzertu. Ja aiztiek, rūca, šņāca, šķaudīja. Vajadzēja brūci ar ūdeņraža pārskābi apstrādāt - nebija iespēju, kaķenīte ļoti nervozēja.
Nepatīk pietūkums šuves rajonā. Beidzot nomazgājām ar ūdeņraža pārskābi, bišku parūca, bet nomierinājās. Protams, ka to darīju es, jo mammai bija bail nodarīt sāpees meitenei. Pa nakti bija paēdusi sauso (speciālo) paiku, pa dienu pabaroju ar slapjo paiku un 3 reizes pa mazrdusciņam padzērās. Lierkas, ka pamazām ieiet "sliedēs", bet vēl nav 100%. Plus, man nepatīk pietūkums uz br\uces, bet varbūt tas ir normāli. Pagaidīšu 1 dienu un, ja nebeigsies, zvanīšu nuz klīniku.
Dažas fočenes no nabaga mokojošās meienītes:
